Lai gan nereti tiek atzīts, ka bez naudas dzīvē nekas nenotiek, pētījumi atklāj pretējo. Sociālā sfēra motivē cilvēkus strādāt tikpat ļoti, cik nauda, taču abu sfēru sajaukums degradē darbus, kas darīti no labas sirds, par labu tirgus principiem.

Vēsturiskā nepatika pret naudu

Pret naudu un darījumiem ar naudu ir ļoti sena negatīva attieksme. Tā tas ir bijis, jau sākot ar Aristoteli, kurš savulaik rakstīja par lietu īsto vērtību, kas naudai nepiemīt. Naudu nevar ne apēst, ne uzvilkt mugurā. Līdz ar to naudai pašai par sevi nav lielas vērtības. Tai vērtība rodas, tikai to mainot.
Šos antīkās pasaules uzskatus vēlāk pārņēma arī viduslaiku domātāji, no kuriem pazīstamākais ir Akvīnas Toms. Cita starpā viņš pievērsās arī augļošanas tēmai, kas gan tā laika kristietībā, gan arī mūsdienu islāmā tiek nosodīta. Akvīnas Toms šo nosodījumu pamatoja, skaidrojot, ka augļošana savos pamatos ir nepareiza tā iemesla dēļ, ka augļotājs savā darbā iesaista laiku. Nauda pati kā tāda nevar vairoties, bet ar laika palīdzību augļotājs to pavairo. Sliktais šajā procesā ir tas, ka laiks pēc būtības nav cilvēka, bet gan Dieva darbības joma un līdz ar to augļotājs zaimo Dievu.
Tuvojoties mūsdienām, noteikti jāpiemin arī marksisti, kas pārmantoja seno naidu pret naudu, teju vai atkārtojot Bībeles frāzi par naudu (latviskajā tulkojumā “mantas kārību”). Marksismā ļoti izteikti parādās, ka nauda ir kaut kas ļoti slikts. Tas tāpēc, ka cilvēki naudu pielūdz un to fetišizē, lai gan pēc būtības nauda nav dzīva. Antropologs Maikls Tausigs (Michael Taussig) apraksta naudas fetišizācijas izpausmi kapitālismā ienākošajā Dienvidamerikas zemnieku sabiedrībā: viņi naudas dzīvumam tic tik ļoti, ka kristās nevis paši, bet gan kristī banknotes cerībā, ka tās atgriezīsies pie devēja.

Jāpiebilst, ka latviešiem šī tradīcija ir tikpat spēcīga. Latvijā nauda tiek pat divkārt fetišizēta. No vienas puses, nauda tiek fetišizēta tāpēc, ka tic tās dzīvumam, spējai rīkoties bez cilvēka klātbūtnes un iesaistīšanās (šādi fetišizāciju apraksta Kārlis Markss “Kapitālā”). Cilvēki tic, ka tā dzīvo pati par sevi un nereti arī “aug”. No otras puses, nauda tiek fetišizēta arī tāpēc, ka cilvēki patiešām tic tās ļaunajam spēkam. Cilvēki tic, ka nauda visu sagrauj. Ticība naudas ļaunumam ir izpaudusies utopiskos projektos gan 19., gan 20. gadsimtā, piemēram, no naudas gribēja tikt vaļā gan ovenīti 19. gadsimta pirmajā pusē, gan Katalonijas un Andalūzijas anarhisti 20. gadsimta 30. gados. Tepat Latvijā 1919. gadā 6. Latvijas Komunistiskās partijas kongresā Pēteris Stučka arī apgalvoja, ka nauda nav vajadzīga un, ja komunistiem labi veiksies, no tās varēs pavisam mierīgi atbrīvoties.

Nauda sociālajā sfērā

Lai gan mums Latvijā šķiet, ka dzīvojam ļoti monetizētā vidē, proti, ka nauda ir visur un tā nosaka visu, patiesībā ir lietas, ko mēs apmainām bez naudas iesaistes. Paskatieties, piemēram, uz Latvijā tik izplatītajiem mazdārziņiem. Cilvēki apmainās ar augiem, pat neiedomājoties, ka par to kādam būtu jāsamaksā. Un pamēģiniet šādā situācijā piedāvāt naudu! Tā ir pilnīgi atsevišķa apmaiņas sfēra, kurā naudu iesaistīt nedrīkst. Tas pats attiecas arī uz attiecībām ģimenē un radinieku starpā. Neiedomājama ir situācija, ka vīrietis pēc pusdienām iedomātos sievasmātei pajautāt, cik viņa grib par savām pūlēm.

Šāda situācija nav Latvijā vien. Antropologs Pols Bohanans (Bohannan Paul) apraksta vairākas morāli hierarhiskas apmaiņas sfēras tivu sabiedrībā. Katrā no šīm sfērām notiek tikai noteikta apmaiņa ar noteiktām precēm. Lai gan ir iespēja vienas sfēras preces konvertēt uz otru sfēru, to darot, rodas morālas problēmas. Ja kāds dārzkopības apmaiņas sfērā piedāvās naudu, viņam uzreiz radīsies morālas problēmas. Līdzīgi ir arī ģimenes sfērā. Ir daudzas ģimenes, kurās bērniem maksā kaut kādu naudas summu par noteiktu mājas uzdevumu pildīšanu. Piemēram, par katru reizi, kad dēls nomazgā traukus, tēvs viņam par to samaksā Ls 0,50. Taču ir iespēja, ka bērni, pieraduši, ka nekas netiek darīts bez maksas, tirgus attiecības sāk attiecināt uz itin visām jomām. Runājot par finanšu un ekonomiskās izglītības jautājumiem skolās, šī problēma vienmēr jāpatur prātā – kā izdarīt tā, lai sfērās, kurās tradicionāli notiek beznaudas apmaiņa, neiejauktos nauda. Tas nav tikai morālas dabas uzdevums, bet gan arī tīri praktisks un racionāls. Proti, nav racionāli visu monetizēt.

Kā apgalvo ekonomists Dens Erielijs (Dan Ariely) savā grāmatā Predicatably Irrational, ir divu veidu normas, saskaņā ar kurām rit mūsu dzīve, – sociālās un tirgus normas (savā ziņā tas ir līdzīgi Bohanana aprakstītajām apmaiņas sfērām). Taču šīs normas nedrīkst sajaukt, jo tad sociālās normas deģenerējas par labu tirgus normām. Citiem vārdiem sakot, cilvēku rīcība nosliecas par labu tirgus attiecībām. Vienlaikus tas rada arī milzīgas morāles problēmas.

Divi labi piemēri par to rodami Daniela Pinka grāmatā “Drive”. Vienā gadījumā viņš citē britu sociologu Ričardu Titmusu (Richard Titmuss), kurš apraksta Lielbritānijas valdības vēlmi palielināt nodoto asiņu daudzumu. Valdība sāka par to iedzīvotājiem maksāt, cerot tā palielināt cilvēku skaitu, kas gribēs nodot asinis. Taču patiesībā jaunā politika asins nodošanas apjomu tikai samazināja. Cilvēku galvenā motivācija, ziedojot savas asinis, ir darīt labu, bet naudas iesaistīšana šo vēlmi degradēja par labu tirgus attiecībām. Morālas problēmas savukārt radās tāpēc, ka tu nopērc to, ko principā nedrīkstētu pirkt par naudu.

Otrā gadījumā tiek runāts par to, ka pēc morālo problēmu rašanās ir ļoti grūti atjaunot iepriekšējo situāciju. 2000. gadā divi ekonomisti Uri Gnīzijs (Uri Gneezy) un Aldo Rustikīni (Aldo Rustichini) pētīja kādu bērnudārzu Izraēlā, Haifas pilsētā. Vairāki vecāki bērnus no dārziņa regulāri izņēma ar novēlošanos, tā liekot audzinātājai aizkavēties. Eksperimenta laikā ekonomisti bērnudārzā izlika paziņojumu, ka turpmāk par bērnu neizņemšanu laikus vecākiem pienāksies naudas sods. Lai gan bija cerēts, ka nu vecāki savus bērnus sāks izņemt laikus, patiesībā notika pretējais. Soda nauda atbrīvoja vecākus no morālā pienākuma izjūtas un pārveidoja to par tīri ekonomisku transakciju. Iepriekš vecāki jutās neērti, uzskatīdami, ka nav taisnīgi pret audzinātāju bērnus izņemt vēlāk. Taču naudas sodu vecāki tulkoja kā papildu laika nopirkšanu, un kopš eksperimenta ieviešanas to vecāku skaits, kuri ar novēlošanos izņēma bērnus no bērnudārza, palielinājās aptuveni divas reizes. Jāpiebilst, kad bērnudārzā aptvēra kļūdu un naudas sodu atcēla, vecāku skaits, kuri kavējās savus bērnus izņemt laikā, saglabājās tikpat liels.

Vai skolās vajag vairāk mācīt finanšu plānošanu?

Īsā atbilde ir “jā”. Var mācīt, taču ir ļoti jāuzmanās, lai mēs nepiedzīvotu iepriekš piemēros aprakstīto sociālo normu sarukumu. Latvijā jau tagad ir lielas problēmas ar brīvprātīgo darbu, ar palīdzēšanu un vienkāršu lietu izdarīšanu, ja par to neviens nemaksā. Jau tagad daudz kas no tā, kas varētu būt sociālo normu pakļautībā, ir nonācis tirgus normās. Netiešs rādītājs ir “Vikipēdija”. Šis projekts ir balstīts uz to, ka cilvēki iegulda darbu un ekspertīzi bez atlīdzības. Citur pasaulē to dara ļoti raiti, bet Latvijā par brīvu raksta tikai retais. Patlaban latviešu versijā ir 30 000 rakstu, igauņu versijā – aptuveni divreiz vairāk, lietuviešu – apmēram 130 000 rakstu. Ļoti iespējams, tas ir tāpēc, ka Latvijā ir grūti sameklēt “muļķi”, kurš kaut ko darītu bez maksas. Tādējādi cieš visi – ne tikai tie “gudrie”, kuri strādā tikai tad, ja maksā. Lietuvas sabiedrība var baudīt četrreiz vairāk brīvi pieejamas informācijas lietuviski tikai tāpēc, ka ir bijis daudz vairāk brīvprātīgo.

Ja mēs skolās pārmērīgi liksim uzsvaru uz naudu, aktivizēsim tirgus modeli, mēs varam nonākt vēl lielākās galējībās, nekā esam jau tagad.

Publicēts no Scenāriji.lv